Mūsā un Faraons (2/2)

6a01053614d678970c01bb08112eb6970d-300x137.pngMūsā uzauga kā princis Faraona pilī. Viņš kļuva par stipru un cēlsirdīgu jaunieti. Taču viņam nepatika tas, ko viņš redzēja sev apkārt. Izejot laukā pilsētā, lai tiktos ar saviem ļaudīm, viņš bieži redzēja, ka ēģiptieši izturas pret viņiem ļoti nežēlīgi un ļauni – viņš vienmēr palīdzēja apspiestajiem. Viņam nepatika cietsirdība; viņš bija par to ārkārtīgi sašutis.

Kādu dienu, viņš redzēja, kā stiprs ēģiptietis piekauj bezspēcīgu vīru. Vīrs lūdza Mūsām pēc palīdzības. Mūsā bija ļoti dusmīgs un iepļaukāja ēģiptieti. Sitiens bija tik stiprs, ka ēģiptietis nokrita un uz vietas nobeidzās.

Mūsā izbijās par to, kas bija noticis. Viņš nebija gribējis to vīru nogalināt. Tas vis notika tikai tāpēc, ka viņš bija ļoti sašutis par netaisnību, ko redzēja. Viņš lūdza Dievam pēc piedošanas. Kad ēģiptiešu uzzināja par to, ko Mūsā bija izdarījis, Faraona ļaudis sāka viņu meklēt, un viņam nācās atstāt Ēģipti. Viņš devās uz vietu, kas saucās Madijāna.

Kad viņš ieradās Madijānā, Mūsā ieraudzīja pie kādas akas pulcējamies ļaudis. Viņi vilka laukā no akas ūdeni un deva to savām aitām un kazām. Mazliet nomaļus no ļaužu pulka, stāvēja divas jaunas meitenes ar savām kazām, pacietīgi gaidot, kamēr visi citi beigs dzirdīt savus dzīvniekus, lai arī viņas varētu iedot ūdeni savējiem.

“Kāpēc gan jūs neejat un nevelkat laukā ūdeni?” Mūsā viņām jautāja.

Viņas atbildēja: “Tāpēc ka mums nav pietiekoši spēka. Mums ir jāpagaida, kamēr visi citi ir prom. Mūsu tēvs ir par vecu un par nespēcīgu, lai nāktu šeit pats, tāpēc mums ir jāgaida.” Būdams stiprs un cēls jaunietis ar izteiktu taisnīguma izjūtu, Mūsā pats devās pie akas, izvilka ūdeni un padzirdīja viņu dzīvniekus.

Kad meitenes atgriezās mājās, viņas pastāstīja tēvam par jauko jaunieti, kurš bija viņām palīdzējis. Viņu tēvs bija īpašs vīrs – pravietis Šoebs. Viņš lika meitenēm atgriezties pie akas un atvest pie viņa jauno vīru.

Kad viena no meitenēm atgriezās pēc Mūsā, viņš noguris un izsalcis gulēja zem kāda koka, lūgdams Dievam pēc palīdzības. Viņa piegāja pie Mūsā un kautrīgi viņam teica, ka viņas tēvs vēlas viņu redzēt. Mūsā piecēlās un devās kopā ar viņu uz viņas mājām.

Šoebs piedāvāja viņam labu maltīti un tad apjautājās, kas viņš ir. Mūsā tad izstāstīja viņam par Faraona un viņa ļaužu netaisnīgo izturēšanos pret bezspēcīgo tautu Bani Israēl, kā arī par savu izbēgšanu. Gados vecais pravietis teica Mūsām, ka viņam vairs nav neparko jāraizējas, jo tagad viņš ir draugu vidū un drošībā.

Viena no meitenēm ieteica tēvam nolīgt šo jaunieti par ganu, kas uzraudzītu viņu kazas, jo viņš bija stiprs, godīgs un godprātīgs. Šoebs teica Mūsām: “Ja tu paliksi ar mums un rūpēsies par mūsu kazām astoņus vai desmit gadus, es došu tev par sievu savu meitu.” Mūsā piekrita dzīvot kopā ar viņiem un strādāt viņu labā.

Pēc norunātā laika posma, viņš lūdza atļauju apprecēties un atstāt Madijānu kopā ar savu sievu un viņu ganāmpulku.

Pa ceļam uz Ēģipti, Mūsā ieraudzīja kalna galā ‘gaismu’. Viņš lika savai sievai pagaidīt, kamēr viņš uziet kalnā, lai dabūtu uguni. Viņš domāja, ka kalna galā ir ļaudis, kas palīdzēs viņiem atrast pareizo ceļu. Un tā viņš uzgāja uguns virzienā. Bet izrādījās, ka tā nav parasta gaisma – tā bija Dieva Gaisma.

Mūsām ejot tuvāk klāt, tā sāka attālināties. Viņš nobijās un pagriezās, lai dotos prom. Bet viņu apstādināja balss: “Ak, Mūsā, es esmu tavs Dievs. Novelc apavus. Tu stāvi svētajā Tovas ielejā un Mēs esam izraudzījušies tevi, lai tu kļūtu par Mūsu pravieti. Tāpēc klausies uzmanīgi, kas tev tiek teikts.”

Tā Dievs uzrunāja Mūsā un padarīja viņu par Savu pravieti. Mūsā bija pilnībā apstulbis. Dievs jautāja viņam, kas bija viņa rokā. “Tas ir mans spieķis,” viņš atbildēja. “Noliec to zemē,” skanēja pavēle. Mūsā paklausīja, un viņam par izbrīnu, spieķis pārvērtās par čūsku. “Tagad pacel to un nebaidies,” atskanēja pavēle. Mūsā paklausīja, un čūska atkal kļuva par spieķi.

Tad Mūsām tika pavēlēts ielikt plaukstu padusē un izņemt to. Tā iznāca laukā spīdoša, bez apdedzinājuma rētām. (Kad Mūsā bija mazs, viņš bija apdedzinājies.)

Iedevis Mūsām šos brīnumus, Dievs pavēlēja viņam doties atpakaļ uz Ēģipti un sludināt patieso reliģiju Faraonam un viņa ļaudīm. Mūsā baidījās, ka ēģiptieši var viņu nogalināt, jo viņš bija nogalinājis vienu no viņiem. Dievs apsolīja viņam, ka tas nenotiks.

Mūsām bija grūtības ar runāšanu. Viņš nedaudz stostījās, un tāpēc viņš lūdza Dievam padarīt par pravieti arī viņa brāli Harūnu, lai viņš varētu Mūsām palīdzēt.

“Dod manai sirdij drosmi nest šo nastu un padari manu runu skaidru un iedarbīgu tiem, kas to klausās,” Mūsā lūdzās Dievam. Dievs deva viņam visu, ko viņš lūdza, un pavēlēja abiem brāļiem doties uz Ēģiptes galmu ar Dieva vēsti. “Esiet laipni, ne skarbi savā sludināšanā,” viņiem tika pavēlēts.

Dieva palīdzības iedrošināts, Mūsā kopā ar savu brāli Harūnu devās uz Ēģiptes galmu sludināt Dieva vēsti.

_______________________________

Avots: Zajeda Zaidi, “Stories from the Quran”, Oxford University Press, 2008.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s