Jusufs un Zuleiha

56795013-300x168Ibrāhīma dēlam Ishākam bija dēls Jakūbs. Jakūbs bija ļoti dievbijīgs vīrs – viņš bija Dieva pravietis. Viņam bija divpadsmit dēli no dažādām viņa sievām. Jaunākie divi (Jusufs un Bani Amins) bija dzimuši no vienas mātes.

No visiem saviem dēliem, Jakūbs mīlēja visvairāk Jusufu. Kādu dienu, Jusufs redzēja sapni, ka saule, mēness un vienpadsmit zvaigznes veica sadždu (noliecās) viņa priekšā. Viņš pastāstīja par savu sapni tēvam, kurš viņam piekodināja neteikt neko par šo sapni viņa vecākajiem brāļiem, jo viņus var pārņemt greizsirdība, kā rezultātā viņi var nodarīt Jusufam ko ļaunu. Tēvs teica Jusufam, ka viņš saņems no Dieva svētību, tāpat kā to bija saņēmuši viņa senči Ishāks un Ibrāhīms – arī viņš kļūšot par Dieva pravieti.

Jusufa pusbrāļi bija greizsirdīgi dēļ tēva lielās mīlestības uz Jusufu. Kādu dienu, viņi aizgāja pie tēva un teica: “Mēs dosimies izklaidēties, un mēs gribam ņemt līdzi arī Jusufu. Mēs labi par viņu rūpēsimies. Viņš varēs ēst, dzert un spēlēties kopā ar mums. Vai varbūt tu baidies uzticēt viņu mums?”

Jakūbs juta, ka viņu nodomi nav tīri. Viņš teica: “Es baidos, ka Jusufu var aiznest vilks.” Taču dēli pārliecināja viņu viņiem uzticēties, nosoloties, ka viņi ļoti labi rūpēšoties par Jusufu. Un tā ar smagu sirdi Jakūbs atļāva viņiem ņemt līdzi Jusufu.

Kad viņi nonāca mežā, vecākie brāļi iesvieda Jusufu vecā, sausā akā. Tad viņi pārnāca mājās, raudādami, stāstot tēvam, ka patiešām vilks esot Jusufu apēdis. Lai to pierādītu, brāļi atnesa mājās Jusufa kreklu, kas bija sasmērēts ar asinīm. Taču Jakūbs redzēja, ka krekls nebija itin nemaz saplēsts. Viņš uzreiz saprata, kas bija noticis, un ļoti noskuma: “Es zinu, kā tā nav patiesība,” viņš teica, “taču es nesūdzēšos un nezaudēšu pacietību. Es tikai lūgšu Dievam pēc palīdzības.”

Drīz garām vietai, kur Jusufs bija iesviests akā, gāja karavāna, kas bija ceļā uz Ēģipti. Karavāna apstājās, lai paņemtu no akas ūdeni. Akā viņi atrada Jusufu. Viņi ļoti nopriecājās par savu atradumu, jo tolaik bija vergu pirkšana un pārdošana bija ļoti ierasta lieta, un par tādu gados jaunu zēnu kā Jusufu viņi varēja saņemt Ēģiptē ļoti labu naudu.

Ēģiptes vergu tirgū Jusufu nopirka Azīzs, kurš bija karaliskās ģimenes loceklis un armijas virsnieks. Viņš aizveda Jusufu uz savām mājām un lika savai sievai Zuleihai attiekties pret viņu ar cieņu. “Viņš var atnest mums veiksmi un mēs varētu pieņemt viņu par mūsu adoptēto dēlu,” viņš teica.

Jusufs izauga par ārkārtīgi izskatīgu jaunieti. Azīzs bija pret viņu ļoti laipns. Viņš Jusufu ļoti mīlēja un nodeva viņa atbildībā visas ar viņa māju un finansēm saistītās lietas. Azīza skaistā sieva Zuleiha iemīlējās Jusufā.

Kādu dienu Zuleiha atrada Jusufu vienu pašu istabā. Viņa mēģināja pārliecināt arī Jusufu viņu mīlēt. Jusufs atteicās. Viņš bija kautrīgs, tikumīgs un godbijīgs jaunietis, kurš nevēlējās nodarīt ļaunu savam īpašniekam Azīzam vai nepaklausīt Dievam. Viņš lūdza Dievu palīdzēt viņam, un Dievs palīdzēja, paglābjot Jusufu no šīs situācijas. Viņš atvēra durvis un mēģināja izbēgt no istabas. Zuleiha skrēja viņam pakaļ un rāva viņu atpakaļ aiz viņa krekla. Jusufa krekls saplīsa.

Zuleihas vīrs Azīzs un viņas brālēns stāvēja ārpusē, kad viņi iznāca no istabas. Tā vietā, lai kaunētos par pašas izdarīto, Zuleiha vainoja visā Jusufu. “Šis vīrs ir jāsūta uz cietumu,” viņa teica vīram, “jo viņš centās nodarīt man ļaunu.” Jusufs to noliedza un pastāstīja Azīzam patiesību. Dzirdot divus dažādos stāstus, Azīzs nevarēja saprast, kam ticēt – Jusufam vai Zuleihai.

Zuleihas brālēns bija ļoti gudrs vīrs. Viņš teica, ka, ja Jusufa krekls bija saplēsts no priekšpuses, tad Zuleihai bija taisnība, bet ja tas bija saplēsts no mugurpuses, tad Zuleiha meloja, un Jusufs bija nevainīgs. Jusufa krekls bija saplēsts no mugurpuses (jo Zuleiha bija viņu rāvusi no mugurpuses, mēģinot apstādināt). Tādējādi bija pierādīts, ka Jusufs nebija vainīgs.

Azīzs uzreiz saprata, kas bija noticis. Viņš uzticējās Jusufam un lika savai sievai viņam atvainoties. Viņš lūdza Jusufam piedot un aizmirst par šo notikumu. Taču Zuleiha par to nespēja aizmirst. Viņa jutās pazemota un dusmīga, ka tika atmaskota.

Drīzi vien, galmā sieviešu vidū izplatījās tenkas par to, ka Zuleiha bija iemīlējusies vergā. Kad Zuleiha par to izdzirdēja, viņa uzaicināja šīs sievietes pie sevis ciemos uz bagātīgu mielastu. Viņa gribēja viņām parādīt, ka Jusufs, kuru viņa bija iemīlējusi, nebija vis vienkāršs vīrs. Viņš bija ārkārtīgi skaists jauns cilvēks – tik skaists, ka neviena no viņām nespēja atturēties, neiemīloties viņā.

Kad viņas piesēdās pie mielasta galda, turēdamas rokās augļus un nažus, Zuleiha pasauca Jusufu. Kad Jusufs ienāca istabā, sievietes tik ļoti apbūra viņa skaistais izskats, ka tā vietā, lai grieztu augļus, viņas sagrieza savus pirkstus. Tad viņas pievērsās Zuleihai un teica: “Tev ir taisnība, Zuleiha, viņš nav vis vienkāršs vīrs. Viņš ir tik skaists kā eņģelis.” Zuleiha viņām atbildēja: “Ja viņš nepiekritīs darīt to, ko viņam likšu, viņš tūlīt pat tiks sūtīts uz cietumu.”

Jusufs, būdams godbijīgs jaunietis, labāk izvēlējās cietumu, nekā darīt ļauno, ko Zuleiha viņam lika darīt. Tāpēc dēļ Zuleihas rīkojuma, viņš nonāca cietumā, lai gan bija pilnīgi nevainīgs.

__________________________

Avots: Zajeda Zaidi, “Stories from the Quran”, Oxford University Press, 2008.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s