Jūsufs un Jākūbs

13_joseph_dreams_jpeg_1024-300x225Sausuma gadu dēļ bads visur kļuva vēl nepanesamāks, un uz Ēģipti plūda ļaužu straumes no apkārtējām zemēm, lai meklētu iztiku. To vidū bija arī Jūsufa pusbrāļi no Kanaānas. Lai gan Jūsufs uzreiz saprata, ka tie ir viņa brāļi, viņi viņu neatpazina. Jūsufs lika, lai nākamreiz, kad viņi nāks, viņi ņem līdzi arī savu jaunāko brāli Bani Amīnu (kas bija Jūsufa īstais brālis) – citādi viņi pārtiku nedabūšot.

Brāļi atgriezās mājās pie sava tēva Jākūba un pastāstīja viņam par notikušo. “Ļauj, lai Bani Amīns nāk kopā ar mums. Mēs apsolām, ka labi rūpēsimies par viņu un atgriezīsimies ar vēl vairāk graudiem.” Taču Jākūbs nebija aizmirsis, ko viņi bija nodarījuši Jūsufam, un negribēja laist Bani Amīnu viņiem līdzi. Viņš nevēlējās uzticēties viņiem otrreiz. Tomēr kad brāļi turpināja uz to pastāvēt un zvērēja pie Dieva, ka apņemsies pilnu atbildību par Bani Amīnu, viņš atļāva jaunākajam dēlam iet viņiem līdzi. Viņiem aizejot, Jākūbs lika dēliem ieiet Ēģiptē pa citiem vārtiem.

Tā brāļi kopā ar Bani Amīnu devās ceļā uz Ēģipti. Visu ceļu vecākie brāļi Bani Amīnu izsmēja un ķircināja. Kad viņi ieradās Ēģiptē un nonāca pie Jūsufa, viņš uzreiz atpazina savu īsto brāli un atklāja viņam, kas viņš patiesībā ir. Jūsufs teica Bani Amīnam neuztraukties par to, kā vecākie brāļi pret viņu izturas. Viņš iedeva brāļiem labību, kuru tie bija atnākuši pirkt, bet, pirms viņi devās prom, Jūsufs ielika Bani Amīna kamieļa somā sudraba bļodu.

Brāļi jau taisījās atpakaļceļā, kad karaļa kalps atklāja, ka pazudusi viena sudraba bļoda. Viņi apstādināja karavānu un to pārmeklēja. Bļoda tika atrasta Bani Amīna kamieļa somā.

Ēģiptē tolaik bija likums, ka neviens zaglis nedrīkst atstāt vietu, kur viņš pastrādājis savu noziegumu. Tāpēc Bani Amīnam tika liegts doties prom. Tieši to Jūsufs bija vēlējies – šis iemesls ļāva viņam paturēt jaunāko brāli pie sevis. Arī Bani Amīns to saprata, bet vecākie brāļi bija ārkārtīgi noraizējušies. Tā kā viņi bija apsolījuši tēvam atvest Bani Amīnu atpakaļ sveiku un veselu, viņi lūdzās, lai Jūsufs jaunākā brāļa vietā patur kādu no viņiem. Taču Jūsufs tam nepiekrita. Viņš teica, ka tā būtu netaisnība paturēt kādu citu tā vietā, kurš pastrādājis noziegumu.

Brāļi bija ļoti satraukti par šo situāciju. Vecākais no viņiem teica: “Es devu savam tēvam vārdu par Bani Amīnu, un es neiešu atpakaļ bez viņa… līdz Dievs to izlemj manā vietā.”

Pārējie brāļi atgriezās mājās un pastāstīja visu tēvam. “Tavs dēls ir zaglis,” viņi teica, “tas viss notika tikai viņa dēļ.” Taču Jākūbs nebija gatavs tam ticēt. “Tas nav iespējams,” viņš teica, “Bani Amīns nekad nezagtu. Tomēr tā kā es nevaru neko darīt lietas labā, es būšu pacietīgs un nesūdzēšos.”

Jākūbs pavadīja savas dienas dziļās bēdās un lūgšanās. Viņš raudāja tik daudz, ka pat zaudēja savu redzi, bet nekad nezaudēja pacietību. Dēli viņu nosodīja, sakot: “Ja tu nepārtrauksi raudāt, tu mirsi.”

“Es neko jums nepārmetu. Es tikai lūdzu savam Dieva pēc palīdzības. Un caur Viņu es zinu to, ko jūs nezināt,” viņš atbildēja. Tad viņš lika dēliem atgriezties Ēģiptē, lai meklētu viņu brāļus Jūsufu un Bani Amīnu, un nezaudēt cerību.

Brāļi aizgāja pie Jūsufa trešo reizi un teica: “Mēs esam atgriezušies vajadzības spiesti. Lūdzu, dod mums labību priekš mūsu ģimenes, lai gan mums nav pietiekami naudas. Esi pret mums laipns, un mēs būsim patiesi pateicīgi.”

Jūsufam bija skumji dzirdēt par viņa ģimenes likteni. Taču viņš vēlējās brāļiem atgādināt par to, ko tie viņam bija nodarījuši. “Vai atceraties, ka jums bija brālis vārdā Jūsufs? Ko jūs ar viņu izdarījāt?” Tikai tad viņi saprata, ka šis izcilais vīrs viņu priekšā bija viņu brālis Jūsufs, kuru viņi bija iemetuši akā.

“Vai tu tiešām esi Jūsufs?” viņi jautāja savā neticībā un kaunā.

“Jā,” Jūsufs atbildēja.

“Patiesi,” brāļi teica, “mēs rīkojāmies slikti. Piedod mums.” Jūsufs viņiem piedeva un lūdza Dievam izrādīt pret viņiem žēlastību. Tad viņš lika brāļiem atvest uz Ēģipti visu ģimeni. Viņš aizsūtīja Jākūbam savu kreklu un teica brāļiem: “Uzlieciet to viņam uz acīm un, in ša Allāh (ja Dievs vēlēsies), viņa redze atgriezīsies.”

Kanaānā, vēl pirms karavānas atgriešanās, Jākūbs teica: “Nedomājiet, ka esmu zaudējis prātu, bet es jūtu gaisā Jūsufa klātbūtni.” Ļaudis viņam teica: “Patiesi, tev ir aptumsis prāts. Kā gan tas ir iespējams, jo no Jūsufa taču nekas nav palicis pāri?” Taču Jākūbs bija pārliecināts, ka viņa dēls ir dzīvs.

Drīz mājās ieradās dēli ar labām ziņām par Jūsufu un uzlika uz tēva acīm viņa kreklu. Viņš acumirklī atguva redzi un teica: “Vai tad es neteicu, ka es zinu no Dieva to, ko jūs nezināt? Es lūgšu, lai Dievs jums piedod.”

Visa ģimene devās ceļā uz Ēģipti. Jūsufs, kurš tagad bija kļuvis par Ēģiptes valdnieku, iznāca viņus sagaidīt pie pilsētas vārtiem. Viņš pavadīja tēvu uz savu galmu lielā cieņā un godā. Kad Jūsufs uzkāpa savā tronī, visi klātesošie, ieskaitot viņa ģimeni, paklanījās viņa priekšā.

Tā piepildījās Jūsufa bērnības sapnis: viņa vecāki un brāļi bija saule, mēness un zvaigznes, kurus viņš bija redzējis klanāmies viņa priekšā sapnī.

__________________________

Avots: Zajeda Zaidi, “Stories from the Quran”, Oxford University Press, 2008.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s