Ibrāhīms un Namrūds

event_165403342-250x300Tālā pagātnē Irākā kādam vīram vārdā Azars, kurš greba no koka elkus, piedzima dēls vārdā Ibrāhīms. Tolaik arābi pielūdza koka un akmens elkus. Tāpat viņi ticēja, ka zvaigznes noteica cilvēku likteni.

Kad Ibrāhīms pieauga, viņš sāka saprast, ka cilvēku roku taisīti elki nevar nevienam palīdzēt. Nebija nekādas jēgas no tiem neko lūgt. Tie pat nevarēja palīdzēt paši sev.

Ibrāhīms bija labs, saprātīgs un gudrs vīrs, kuru Dievs izraudzījās būt par pravieti. Tā vietā, lai pielūgtu elkus, Ibrāhīms ticēja vienam vienīgajam Dievam. Viņš lūdza savu tēvu un visus citus ļaudis pārstāt pielūgt elkus. „Kā gan jūs varat pielūgt to, ko paši esat pagatavojuši?” viņš viņiem jautāja. Taču viņa tēvs Azars kļuva nikns un teica: „Ibrāhīm, es tevi brīdinu, ka es likšu tevi nomētāt līdz nāvei ar akmeņiem, ja tu nepārtrauksi gvelzt šīs muļķības.”

Ibrāhīms noskuma, taču viss, ko viņš tēvam atbildēja, bija: „Lai Dievs tevi svēta. Es lūgšu par to, lai Dievs būtu pret tevi laipns.”

Tāpat Ibrāhīms gribēja, lai viņa tauta pārstātu ticēt zvaigznēm, kā viņu dieviem. Kādu nakti, vērojot zvaigznes spīdam debesīs, viņš teica ļaudīm: „Es pielūgšu visspilgtāko zvaigzni.” Ļaudis bija priecīgi redzēt, ka beidzot Ibrāhīms sāks sekot tam, kam viņi ticēja. Taču, kad zvaigznes kļuva blāvākas un laukā iznāca mēness, Ibrāhīms teica: „Ak, nē! Es nevaru pielūgt zvaigzni, kas zaudē spožumu! Es pielūgšu mēnesi.” Taču tad, kad mēness norietēja un uzlēca saule, Ibrāhīms jau atkal teica; „Ak, šī ir daudz spožāka par mēnesi – es padarīšu sauli par savu dievu!” Bet kad pēc saulrieta arī saule pazuda, Ibrāhīms vērsās pie savas tautas un teica: „Ak, mani ļaudis! Ja Dievs nebūtu man parādījis taisno ceļu, es būtu nomaldījies! Es nevaru ticēt nekam citam, kā vien Dievam – vienam vienīgajam Dievam, Kurš ir radījis visu uz šīs zemes un debesīs.”

Taču viņi turpināja pielūgt savu roku darinātos elkus. Reiz Ibrāhīms viņiem skaidri un gaiši pateica: „Es izjokošu jūsu elkus.” Viņš to teica, jo labi zināja, ka elki nevarēja nevienam nedz palīdzēt, nedz nodarīt ļaunu.

Kādu dienu, kad visi pilsētas ļaudis devās uz kādiem reliģiskiem svētkiem, Ibrāhīms izlikās par slimu un palika iepakaļ. Kad visi aizgāja, Ibrāhīms devās uz viņu pašu lielāko templi, kur bija simtiem elku. Templī bija augļi un saldumi, kurus ļaudis bija atnesuši priekš saviem dieviem. Ibrāhīms pasmaidīja un prasīja elkiem: „Kāpēc gan jūs neēdat visus šos labumus, kas nolikti jums priekšā?” Kad koka un akmens elki neko neatbildēja, viņš jautāja: „Kāpēc gan jūs man neatbildat?” Tad viņš paņēma stieni un salauza vai izkropļoja visus elkus, izņemot pašu lielāko.

Kad ļaudis atgriezās no svētkiem un atrada visas templī esošās statujas salauztas, viņi bija ļoti dusmīgi. „To nevarēja izdarīt neviens cits, kā vien Ibrāhīms,” viņi teica. Drīz vien, visi pilsēta ļaudis sanāca vienkopus. Viņi pasauca Ibrāhīmu un jautāja viņam, ko viņš ir izdarījis ar viņu elkiem. Ibrāhīms teica: „To ir izdarījis jūsu pats lielākais dievs. Jūs varat viņam par to paprasīt… tas ir, protams, ja viņš spēj runāt.” Protams, ka statuja to nespēja. Ļaudis teica Ibrāhīmam: „Ibrāhīm, tu taču labi zini, ka šīs statujas nespēj runāt.”

„Tad kāpēc jūs tās pielūdzat?” Ibrāhīms tūlīt pat jautāja. Šīs statujas nevar jums ne ar ko palīdzēt. Kāpēc gan jūs par to nedomājat un to nesaprotat? Jūs paši savām rokām esat izveidojuši šos elkus. Kāpēc gan jūs pielūdzat šīs lietas, kurās nav dzīvības?” Taču viņi negribēja saprast.

Par Ibrāhīmu izdzirdēja arī Irākas karalis Namrūds, kurš dēvēja sevi par dievu. Namrūds izsauca Ibrāhīmu pie sevis uz galmu un jautāja, kāpēc viņš nebija pieņēmis Namrūdu par savu dievu. Ibrāhīms bija drošsirdīgs jauneklis, kurš nebaidījās ne no viena, izņemot Dievu. Viņš atbildēja: „Tāpēc ka tu esi cilvēks, tāpat kā mēs visi citi. Un ja mēs runājam par elkiem, tad tie ir kurli, mēmi un akli – kā gan tie var būt dievi?”

Namrūds bija ļoti nikns un jautāja: „Ko gan tavs Dievs var izdarīt tādu, ko es nevaru?” Ibrāhīms teica: „Viņš var dot un atņemt dzīvību.” Namrūds teica: „Arī es to varu (liekot nogalināt kādu ieslodzīto vai atceļot kāda cita nāvessodu).”

Tad Ibrāhīms teica: „Mans Dievs liek saulei lēkt no austrumiem un nosēsties rietumos. Vai tu vari likt tai lēkt no rietumiem?”

Namrūds bija apstulbis. Viņš nezināja, ko atbildēt. Taču tā kā viņš bija ļauns un cietsirdīgs karalis, viņš lika iesviest Ibrāhīmu lielās uguns liesmās. Karaļa padotie sagatavoja lielu ugunskuru un iesvieda tajā Ibrāhīmu. Ibrāhīms lūdzās Dievu pēc glābiņa. Dievs tik ļoti mīlēja Ibrahīmu, ka viņš svētīja viņu ar lūgšanu. „Ak uguni, topi vēsa un svēti Ibrāhīmu.” Uguns ap Ibrāhīmu palika vēsa un pārvērtās ziedos. Visi bija šokēti, un Ibrāhīms iznāca no uguns neskarts.

———————————————–

Avots: Zajeda Zaidi, “Stories from the Quran”, Oxford University Press, 2008.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s