Pravietis Ādams

Miljoniem gadu atpakaļ, pasaules nebija. Dievs teica: „Kun!” („Esi!”), un pasaule bija radīta. Taču tajā joprojām nebija cilvēku. Pat Džannā (debesīs/ Paradīzē) nebija cilvēku.

Džanna ir visskaistākais dārzs, kādu jebkurš no mums var iedomāties. Tajā ir dažnedažādākie augļu koki, kādus vien varam iztēloties – granātāboli, olīvas, vīnogas un daudzi citi. Džannā plūst spirdzinoša ūdens, piena un medus upes.

Kādu dienu, Dievs teica eņģeļiem Džannā: „Es gribu radīt cilvēku, lai viņš kļūtu par manu pilnvaroto.” Eņģeļi jautāja: „Vai ar mums nepietiek? Mēs izpildām visas Tavas pavēles.” Dievs atbildēja: „Es zinu labāk.” Tad Dievs no māla radīja cilvēku un iepūta viņā dzīvību. Viņš nodeva cilvēkam visas zināšanas par pasauli un deva viņam atļauju dzīvot Džannā, darīt, ko vien viņš vēlas, ēst un dzert, ko vien viņš vēlas. Viņam tika atļauts ēst no visiem Džannas augļu kokiem, izņemot vienu īpašu koku.

Ādams dzīvoja un baudīja Džannas labumus. Taču drīz viņš sajutās vientuļš, jo viņam nebija draugu. Tāpēc viņš teica Dievam: „Lūdzu, dod man dzīvesbiedru.” Un Dievs deva viņam par draugu Havvu (Ievu).

Kad Ādams bija radīts un Dievs bija nodevis viņam visas zināšanas par pasauli, Viņš pasauca visus Savus eņģeļus un teica: „Šis ir Ādams. Metieties viņa priekšā ceļos sadždā.” Visi eņģeļi paklausīja, izņemot Iblīsu, jeb Šaitānu (Lucifers), kurš bija džins. Šaitāns teica: „Kāpēc gan man jāmetas Ādama priekšā uz ceļiem? Es esmu radīts no uguns, bet viņš tikai no māliem – es nezemošos viņa priekšā.”

Dievu sadusmoja Šaitāna nepaklausība, un Viņš izsvieda viņu no Džannas. Pirms aiziešanas, Šaitāns nozvērējās atriebties cilvēcei līdz pat kijāmai (Tiesas Dienai). Bet Dievs teica: „Mani labie ļaudis tevī neklausīsies.”

Šaitāns bija ļoti viltīgs. Viņš sāka domāt par to, kā maldināt Ādamu uz nepaklausību Dievam. Kādu dienu, kad Ādams un Havva bija Džannā, viņš klusi iečukstēja Ādama ausī, ka aizliegtā koka auglis bija pats labākais un garšīgākais. „Ja tu to ēdīsi, tu dzīvosi mūžīgi,” viņš Ādamam teica.

Ādamu iekārdināja Šaitāna teiktais, un viņš ļāvās, ka Šaitāns aizved viņus pie šī koka. Tiklīdz Ādams un Havva nogaršoja šo augli, viņi saprata, ka ir kļūdījušies. Lielā kaunā par izdarīto, viņi noslēpās no Dieva. Taču Dievs visu zināja, jo Viņš zina itin visu un ir visur.

Dievs bija ļoti dusmīgs un teica: „Vai es tevi nebrīdināju nekad neēst no šī aizliegtā koka? Bet tu, Ādam, mani nepaklausīji, un tagad tava vieta būs uz zemes, nevis Džannā.” Viņš padzina Ādamu un Havvu no Džannas uz zemi.

Ādams un Havva nebija domājuši nepaklausīt Dievam – viņi vienkārši bija kļūdījušies un ļoti to nožēloja. Viņi raudāja un raudāja… viņi lūdza Dievam piedošanu. Visbeidzot Dievs par viņiem apžēlojās un piedeva viņiem. Tad Dievs viņiem teica, ka, ja viņi būs labi un paklausīs Viņam, Viņš viņus atkal ievedīs skaistajos Džannas dārzos – pēc nāves. Taču ja viņi būs nepaklausīgi, pēc nāves viņus gaidīs kas briesmīgs – dozakh (Elle).

Visu atlikušo dzīves daļu, Ādams un Havva darīja labus darbus, cerot atgūt Dieva labvēlību, lai atgrieztos pēc nāves Džannā. Viņiem bija daudz, daudz bērnu un mazbērnu. Arī mēs visi esam Ādama un Havvas maz, maz, maz, maz… mazbērni. Tieši tāpēc Ādamu sauc par ‘visas cilvēces tēvu’.

————————

Avots: Zajeda Zaidi, Stories from the Quran”, Oxford University Press, 2008.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s